Pesimists par tādām izmaiņām, kā manā dzīvē teiktu: "Here goes my life!" Bet es neesmu pesimists, arī gluži optimists nē, bet es par šīm izmaiņām varu tikai teikt: "Give me all You got! I'm ready to take it!"
Pēdējās nedēļas pa galvu skrien vienas vienīgas domas par pašu dzīvi kā tādu, un par to, ko īsti gribu ar to darīt un kādu vispār to vēlos. Protams, iezogas pa reizei kāda ne tik pozitīva doma, kā piemēram, vai es maz esmu tik liela un spēcīga personība, lai izturētu to, ko dzīves ceļi man sagatavojuši. Bet kā tiek teikts, dzīve tev uzkrauj tik daudz, cik tu spēj panest. Tātad .... tas ir mans liktenis un man tas ir jāpieņem ar atvērtām rokām un jāmācās no kļūdām, un jāsaglabā iegūtā mācība. Tā visa ietvaros esmu sapratusi, ka nenožēloju izdarīto pagātnē un nav iemesla nožēlot, jo no tā visa esmu mācījusies un sapratusi patiesi daudz, lai tagad spētu saprast, kad tuvojos kādai kļūdai un kad no tās ir jānogriežās. Ne tikai notikumi, bet arī cilvēki manā dzīvē ir tie, kas man var sniegt daudz. Un gluži tā es arī esmu iemācījusies atteikties no daudziem cilvēkiem, vai daļēji atgrūst no savas dzīves, jo radītais impulss no šīm personām - personībām ietekmēja mani negatīvi, palēnām zaudējot pašai sevi.
Ir grūti atzīt, ka esmu pieļāvusi neskaitāmas kļūdas pati, bet varu vainot tikai sevi, jo tā brīža sajūtas un ticība apkārtējiem ļāva tam visam tuvoties. Šobrīd varu tikai cīnīties ar sekām un censties saprast, kur tajā visā anarhijā ir vieta man, vai vispār tāda maz ir, iespējams, vienkārši lemts palikt šajā tumšajā nostūrī ... Žēl atzīt, bet nemaz nelepojos ar savu pozīcīju pašlaik, jo tikai mana darbība mani ir novedusi tur, kur esmu. Pēdējā mēneša laikā nav bijusi diena, kad necenstos noslēpt to, kas notiek manā prātā un sirdī. Diemžēl, nu jau tas ir sakrājies tik lielā, nospiedošā kaudzē, ka to nav iespējams noslēpt. Lai piedod man mani tuvie cilvēki, kuri būtu vēlējušies to no manis vienkārši dzirdēt, bet nekad neesmu uzskatījusi par vajadzīgu uzkraut citiem savas problēmas. Tieši tagad vēlos kaut man būtu spējas komponēt, rakstīt un prasme dziedāt, lai varētu to visu izpaust kādā dziesmā, iespējams, tas pateiktu vairāk, nekā muļķīga muļļāšanās uz vietas neskaitāmās teikumu rindās.
Esmu nogurusi no tā, kur atrodos. Jāveic izmaiņas, jāsper solis uz priekšu, jāizdara izvēles, jāmaina sava atrašanās vieta dzīvē .... un iespējams tad sākšu saprast, kas man ir jādara, lai sasniegtu to savu laimi un būtu pateicīga dzīvei par to, kāda esmu izveidojusies .. lai novērtētu pati sevi. Pietiek sevi šaustīt ... ar maziem bērna soļiem, sākot ar apziņu vien, bet tomēr jāsāk rīkoties.
Vai nav smieklīgi, kādā pretrunā es nonāku pati ar sevi, salīdzinot raksta sākumu ar beigu iznākumu? Jā, ņemu visu, ko dzīve man dod. Un tikai tādēļ, lai mācītos no kļūdām, lai apzinātos tās un uzsāktu darbību tad, kad saprotu, ka tas ir izraisījis nepatīkamas sekas ... te nu es esmu un uzsāku savu darbību, lai labotu to, ko pati esmu pieļāvusi ... cerams, tas novedīs pie kā laba!
Nē, nedomājiet, ka man tagad ir slikti vai tamlīdzīgi, vienkārši ir dzīves aspekts, kurš pagaidām ir iegriezies ne tur, kur vajadzētu. Ejot tam visam cauri, vienalga joprojām esmu pateicīga par šī brīža dzīves apstākļiem, par cilvēkiem man apkārt, kuri tiešām ir blakus, kad tas nepieciešams, par to, ka man ir ģimene, kura ir man klāt, neskatoties uz to kāda esmu, kur esmu un kas ar mani notiek!
Novērtēju un mīlu to, kas man tiek dots no apkāretējiem! Tikai nelielas izmaiņas pašai sevī, lai spētu izkulties no sekām. Saku "Jā!" pārmaiņām!
