September 22, 2012

I'm worth it to change my life..

Pesimists par tādām izmaiņām, kā manā dzīvē teiktu: "Here goes my life!" Bet es neesmu pesimists, arī gluži optimists nē, bet es par šīm izmaiņām varu tikai teikt: "Give me all You got! I'm ready to take it!"
Pēdējās nedēļas pa galvu skrien vienas vienīgas domas par pašu dzīvi kā tādu, un par to, ko īsti gribu ar to darīt un kādu vispār to vēlos. Protams, iezogas pa reizei kāda ne tik pozitīva doma, kā piemēram, vai es maz esmu tik liela un spēcīga personība, lai izturētu to, ko dzīves ceļi man sagatavojuši. Bet kā tiek teikts, dzīve tev uzkrauj tik daudz, cik tu spēj panest. Tātad .... tas ir mans liktenis un man tas ir jāpieņem ar atvērtām rokām un jāmācās no kļūdām, un jāsaglabā iegūtā mācība. Tā visa ietvaros esmu sapratusi, ka nenožēloju izdarīto pagātnē un nav iemesla nožēlot, jo no tā visa esmu mācījusies un sapratusi patiesi daudz, lai tagad spētu saprast, kad tuvojos kādai kļūdai un kad no tās ir jānogriežās. Ne tikai notikumi, bet arī cilvēki manā dzīvē ir tie, kas man var sniegt daudz. Un gluži tā es arī esmu iemācījusies atteikties no daudziem cilvēkiem, vai daļēji atgrūst no savas dzīves, jo radītais impulss no šīm personām - personībām ietekmēja mani negatīvi, palēnām zaudējot pašai sevi.
Ir grūti atzīt, ka esmu pieļāvusi neskaitāmas kļūdas pati, bet varu vainot tikai sevi, jo tā brīža sajūtas un ticība apkārtējiem ļāva tam visam tuvoties. Šobrīd varu tikai cīnīties ar sekām un censties saprast, kur tajā visā anarhijā ir vieta man, vai vispār tāda maz ir, iespējams, vienkārši lemts palikt šajā tumšajā nostūrī ... Žēl atzīt, bet nemaz nelepojos ar savu pozīcīju pašlaik, jo tikai mana darbība mani ir novedusi tur, kur esmu. Pēdējā mēneša laikā nav bijusi diena, kad necenstos noslēpt to, kas notiek manā prātā un sirdī. Diemžēl, nu jau tas ir sakrājies tik lielā, nospiedošā kaudzē, ka to nav iespējams noslēpt. Lai piedod man mani tuvie cilvēki, kuri būtu vēlējušies to no manis vienkārši dzirdēt, bet nekad neesmu uzskatījusi par vajadzīgu uzkraut citiem savas problēmas. Tieši tagad vēlos kaut man būtu spējas komponēt, rakstīt un prasme dziedāt, lai varētu to visu izpaust kādā dziesmā, iespējams, tas pateiktu vairāk, nekā muļķīga muļļāšanās uz vietas neskaitāmās teikumu rindās.
Esmu nogurusi no tā, kur atrodos. Jāveic izmaiņas, jāsper solis uz priekšu, jāizdara izvēles, jāmaina sava atrašanās vieta dzīvē .... un iespējams tad sākšu saprast, kas man ir jādara, lai sasniegtu to savu laimi un būtu pateicīga dzīvei par to, kāda esmu izveidojusies .. lai novērtētu pati sevi. Pietiek sevi šaustīt ... ar maziem bērna soļiem, sākot ar apziņu vien, bet tomēr jāsāk rīkoties.
Vai nav smieklīgi, kādā pretrunā es nonāku pati ar sevi, salīdzinot raksta sākumu ar beigu iznākumu? Jā, ņemu visu, ko dzīve man dod. Un tikai tādēļ, lai mācītos no kļūdām, lai apzinātos tās un uzsāktu darbību tad, kad saprotu, ka tas ir izraisījis nepatīkamas sekas ... te nu es esmu un uzsāku savu darbību, lai labotu to, ko pati esmu pieļāvusi ... cerams, tas novedīs pie kā laba!
Nē, nedomājiet, ka man tagad ir slikti vai tamlīdzīgi, vienkārši ir dzīves aspekts, kurš pagaidām ir iegriezies ne tur, kur vajadzētu. Ejot tam visam cauri, vienalga joprojām esmu pateicīga par šī brīža dzīves apstākļiem, par cilvēkiem man apkārt, kuri tiešām ir blakus, kad tas nepieciešams, par to, ka man ir ģimene, kura ir man klāt, neskatoties uz to kāda esmu, kur esmu un kas ar mani notiek!
Novērtēju un mīlu to, kas man tiek dots no apkāretējiem! Tikai nelielas izmaiņas pašai sevī, lai spētu izkulties no sekām. Saku "Jā!" pārmaiņām!
 

March 26, 2012

Pieradināt..

Mēs tiekamies...
(...)
- Kas tu esi? - vaicāja mazais princis. - Tu esi ļoti skaista...
- Es esmu lapsa, - lapsa atbildēja.
-Nāc parotaļājies ar mani, - uzaicināja mazais princis. - Man ir skumji...
- Es nevaru ar tevi rotaļāties, - teica lapsa. - Es neesmu pieradināta.
- Piedodiet, - sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:
- Ko nozīmē "pieradināt"?
(...)
- Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, - atbildēja lapsa. -Tas nozīmē "nodibināt ciešas saites"...
- Nodibināt ciešas saites?
- Protams, - sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.
Mēs iepazīstam...
(...)
- Nekas pasaulē nav pilnīgs, - nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:
- Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.
 Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl - skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu ...
Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.
- Lūdzu ... pieradini mani! - viņa teica.
- Labprāt, - atbildēja mazais princis, - bet man nav daudz laika. Man jāatrod draugi un jāiepazīstas ar daudz ko citu.
- Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, - sacīja lapsa. - Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!
- Kas tad jādara? -jautāja mazais princis.
- Jābūt ļoti pacietīgam, - atbildēja lapsa. - Vispirms tu apsēdīsies zāle - tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk...
Mēs pierodam...
Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.
- Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā, - sacīja lapsa. - Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties ... Nepieciešams savs rituāls.
- Kas tas ir rituāls? - vaicāja mazais princis.
- Tas ir kaut kas sen aizmirsts, - atteica lapsa.
- Tas ir kaut kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu no visām pārējām, vienu stundu atšķirīgu no visām citām. Maniem medniekiem arī, piemēram, ir savs rituāls. Ceturtdienās viņi iet dejot ar ciemata meitenēm. Ceturtdienas tad nu ir burvīgas dienas.! Es eju pastaigāties līdz pat vīnogulājiem. Bet, ja mednieki ietu dejot, kad pagadās, visas dienas būtu līdzīgas cita citai, un man nemaz vairs nebūtu brīvdienu.
Mēs šķiramies...
Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:
- Es raudāšu.
- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu ...
- Protams, - sacīja lapsa.
- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.
- Bez šaubām, - atteica lapsa.
- Tad jau tu neko neiegūsti!
- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.
Pēc tam viņa piebilda:
- Ej apraudzīt rozes! Tu sapratīsi, ka tavējā ir vienīgā visā pasaulē. Tu atnāksi no manis ardievoties, un es tev atklāšu kādu noslēpumu.
Mazais princis devās apskatīt rozes.
- Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, - viņš tām teica. - Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā pasaulē.
Un rozes jutās ļoti neērti.
- Jūs esat skaistas, bet tukšas, - vēl viņš tām sacīja. - Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.
Tad mazais princis atgriezās pie lapsas.
-Ardievu, - viņš teica.
- Ardievu, - sacīja lapsa. - Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
- Būtiskais nav acīm saredzams, - atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.
- Tieši tas laiks, ko tu veltīji savai rozei, padara šo rozi tik nozīmīgu.
-Tieši tas laiks, ko es veltīju savai rozei... - atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.
- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi...
- Man jāatbild par savu rozi ... - atkārtoja mazais princis, lai paturētu atmiņā. 

Cilvēk, neaizmirsti par to, kas Tev ir tagad, jo tieši tagad tam ir vislielākā vērtība. Atceries par visu pieradināto. Mīli visu pieradināto.

February 17, 2012

Ieskaties...

Varbūt ir vērts izteikt tev visu
Vakardienā
ieiet un to attaisnot
Varbūt ir vērts pārējo izdzēst
Pateikt - bijušā nav, es visu izmetu
Pavisam


Ieskaties
acīs, ieskaties
Pieskaries, pieskaries sirdij
Šī ir tā diena vienīgā, kad vēl var atgriezties
Tici


Varbūt ir vērts
piedot un aizmirst
Ceļu, kas mūs ugunī karstākā ved
Varbūt ir vērts piezvanīt tev un teikt - zini, man tevis trūkst, man tevis trūkst
Patiešām

Ieskaties acīs, ieskaties

Pieskaries, pieskaries sirdij
Šī ir tā diena vienīgā, kad vēl var atgriezties

Tici